Kāpēc mums jārunā par sērām darba vietā?

12. febr. 2026, Nav komentāru

Sēru izdzīvošana ir pārmaiņu vadības process. Smags, ilgstošs un būtisks.

Vai ir nomiris tuvinieks, kolēģis, draugs vai mājdzīvnieks, pārmaiņas vienlaikus ir vairākās “frontēs”: prāta līmenī, emociju līmenī. Arī fiziskajā – ikdienas funkcionēšanā un dažkārt arī pārmaiņas veselībā.

Cilvēks, kas zaudējis kaut ko būtisku, kļūst citāds. Vai darba devējam par to aizdomāties vai nelikties ne zinis?

Sēru raisītās pārmaiņas var ietekmēt daudzas dzīves sfēras vienlaikus. Tās piespiež mainīt paradumus. Tās maina mūsu ikdienas uzvedību.

Un dažkārt sēras liek aizdomāties par jēgu.

Jēgas izjūta, savukārt, ir viens no spēcīgākajiem motivācijas instrumentiem. Un te ir arī viena no atslēgām, kas sērās atklāj arī iespējas. Iespējas pārstrukturēt, definēt, no jauna izdzīvot to jēgas izjūtu, ko piedzīvojam darbā.

Vai (ja iekāpjam zaudēto iespēju takā), atkāpties no jēgas izjūtas, pazaudēt to vai padarīt to vājāku.

Sēras darba vietā: skaidrība ir jaunā pieklājība

3. febr. 2026, Nav komentāru

Mēs skaidri zinām, ka kādā dienā mēs nomirsim. Nomirs arī visi tie, kurus mēs pazīstam vai nepazīstam.

Šī lieta mums, šķiet, ir pilnīgi skaidra.

Bet ja darba vietā ir iespējams nerunāt par nāvi, mēs nerunājam. Tas ir mans novērojums, bet ne tikai mans.

Tomēr iespēja nerunāt – vai tā ir laba iespēja? Jā, tā pasargā no skumjām, no bažām, no atmiņām, no lieka darba. Un kādreiz šī iespēja arī padziļina šīs skumjas un bažas un arī lieko darbu.

Iedziļinoties sēru tēmā, sameklēju ieteikumus, principus, prakses piemērus – veselu krātuvi.

Bet ir viens spilgts pamatprincips: skaidrība ir jaunā pieklājība.

Skaidrība ir jaunā pieklājība īpaši tajās tēmās, par kurām ikdienā negribas runāt.

Skaidrība par to, kā man rīkoties darba vietā, ja zaudēju tuvinieku. Kas man pienākas (pabalsti, brīvdienas, atbalsts). Kā to visu saņemt. Kādu atbalstu gaidīt vai negaidīt no kolēģiem.

Un arī: kas un kā notiks (arī kā rīkosies kolēģi), ja es būšu tas, kas aiziet mūžībā. Kur iet un ko prasīt maniem tuviniekiem. Kuru informēt, kam ko palūgt, ar kādu atbalstu rēķināties.

Kas mums patīk?

14. janv. 2026, Nav komentāru

Grāmatu par sporta čempioniem (“Champion Thinking”) Saimons Mundi sāk ar gluži vienkāršu jautājumu. Jautājumu “Kāpēc mums patīk sports?”

Kāpēc gan? Kāpēc mums patīk to vērot, just līdzi, pārdzīvot līdzās katrai kustībai? Kāpēc miljoniem cilvēku vienlaikus aiztur elpu un vienlaikus gavilē par kaut ko tik vienkāršu un vienlaikus tik gluži vai bezjēdzīgu kā bumbas pieskāriens tīklam?

Šis jautājums arī man gadiem nedeva mieru.

Bet atbilde, šķiet, ir vienkārša (un iet pa riņķi). Mums vienkārši patīk. Kaut kas tajā visā ir patīkams. Feels good. Laba sajūta. Tādi mēs esam.

Darbā ir tieši tāpat.

Ir lietas, kas mums patīk. Patīk arī tad, ja tās nav gluži darba sastāvdaļa (vai varbūt ir). Šīs tīkamās lietas, tās ir tik dažādas. Aplaistīt puķi, salikt Excel tabulu savā īpašā veidā – viegli pārskatāmā, vienkāršā. Trīsdesmit lappušu līgumā salikt karodziņus parakstu vietās vai iezīmēt būtiskāko, stratēģiski svarīgāko punktu. Pircējam palīdzēt salikt pirkumus somā. Uzbūvēt ērtu taciņu, kur gājējiem apiet ceļa remontus. Dokumentu mapei pielīmēt līmlapiņu ar labas dienas vēlējumiem.

Tās ir mazās lietas. Bet ir arī lielās. Uzņemties rūpes par jauno kolēģu darba gaitām. Sakārtot iekšējo komunikāciju, dokumentāciju, arhīvu. Sarīkot talku, sakārtojot darba vietas pagalmu. Turēt rūpi par kolēģu jubilejām. Pamanīt, ka likums ir mainījies, un tagad jādara citādāk. Caur paziņu paziņām, draugu draugiem atrast vajadzīgos kontaktus. Mācīties jaunu valodu, lai spētu sarunāties (vismaz sasveicināties) ar kolēģiem jaunatklātajā meitas uzņēmumā.

Neviens no mums nav robots vai klucītis, kas spētu perfekti “iegulties” amata apraksta kantainajā rāmītī. Kāds apraksta stūrītis varbūt paliks neaizpildīts: mēs to darbiņu darīsim, bet nelabprāt, pa laikam tā kā nemācēdami, tā kā negribēdami, tā kā cenšoties pie pirmās izdevības tikt no tā vaļā.

Bet būs arī tās mūsu personības maliņas, kas stiepsies krietni pāri tām amata apraksta šaurajām robežām. Un šajās maliņās būs kaut kas tāds, kaut kas īpašs, kas patīk. Vienkārši patīk un dāvā prieku, bet īpašas jēgas meklēšanas. Prieku, kā sporta spēlē, kā izšķirošajā vārtu guvumā. Bet vienlaikus (varbūt) kaut kas tāds, kas ir arī stipri vien noderīgs darba devējam, stipri vien noderīgs kolēģiem.

Metīsim šīs maliņas prom? Atstāsim neizmantotas? Jo amata aprakstā nav to pāri robežām ejošo maliņu?

Tomēr, tā paskatoties, amata aprakstā nav ierakstīta arī interese. Dedzība arī nav. Nav prasīta spēja izdabūt lietas kaut ko pazemes, kaut tik darbs kust uz priekšu. Amata apraksts neprasa sirds gudrību, siltumu un viedu uzmanību pret līdzcilvēkiem. Tas neprasa vīziju, iedvesmu un sapņus. Tas neprasa darbā nedz izjust, nedz ielikt prieku. To prieku, kuram varbūt nemaz nav tās dziļās jēgas, bet kuru var vairot, vienkārši ar to daloties.

Psiholoģiskā drošība nāk no augšas

12. janv. 2026, Nav komentāru

“Psiholoģiskā drošība nāk no augšas, nevis no apakšas”. Sen dzīvoju ar šo nez no kurienes nākušo sentenci un prātoju, ko īsti tā nozīmē. Diezgan pārzinu psiholoģiskās drošības būtību. Bet ar šo konkrēto atziņu dzīvoju kā ar kaut ko, kas prasa dziļumu.

Un dziļāk nonākot, saprotu, ka psiholoģiskā drošība nozīmē (arī) atļauju. Atļauju kļūdīties, atzīt (un labot) savas kļūdas. Atļauju uzdot neērtus jautājumus. Atļauju būt neērtam. Izteikt raizes. Bažas. Aizdomas.

Un atļauju var dot tikai tas, kam ir pilnvaras to darīt: vadītājs. Jā, šī atļauja droši vien nebūs precīzi verbalizēta un dokumentēta. Tā būs uztverta, sajusta un iedzīvināta konkrētās domās un konkrētā uzvedībā.

Psiholoģiskās drošības uzvedība bez uztvertās atļaujas nav īsti psiholoģiskā drošība. Tā ir anarhija.

Raksti, ko tu zini

7. janv. 2026, Nav komentāru

Būsim godīgi: kļūdas notiek (jā, darba vidē it īpaši, jo: kur daudz dara, tur daudz iespēju kļūdīties).

Pārkāpumi un cūcības notiek arīdzan. Dzīve notiek, un dzīve nav piefrizēts pūdelis.

Tātad, ir noticis pārkāpums, cūcība vai kļūda darbā. Mēs prasām paskaidrojumu. Ja noticis nelaimes gadījums: arī prasām paskaidrojumu.

Un te ir viens mazs punktiņš, kur iekšējā komunikācija var saiet šreijā. Jā, vienā mazā gadījumā, jā, ar vienu konkrētu darbinieku. Bet saiet.

Dzīvē parāda, ka tādu vienkāršu lietu, kā paskaidrojumu, darbinieks nu jau uztver kā sodu. (Jā, ne katrs, un jā, ne vienmēr). Tomēr frāzi “kāpēc man jāraksta paskaidrojums, es neko ļaunu neesmu izdarījis” esam taču dzirdējuši!

Te noder vienkāršs komunikācijas pagrieziens. “Mums vienkārši jāuzzina tas, ko tu zini par šo gadījumu. Uzraksti, pastāsti mums to, ko tu redzēji, ko zini, ko atceries. Mums vajag paskatīties uz to (arī) no tava skatu punkta”.

Jaungada apņemšanās: iegūt vai nepazaudēt?

5. janv. 2026, Nav komentāru

Jauns gads bieži nāk arī ar jauniem mērķiem, kādu apņemšanos, darbu pie jauna ieraduma.

Reiz es uzņēmos dziļāk papētīt Jaungada apņemšanās efektivitāti.

Un tiešām: jauna starta efekts pastāv. Var sākt pārmaiņas no pirmdienas, 1. janvāra vai savā dzimšanas dienā: īpašs datums mēdz palīdzēt.

Vienlaikus: Jaungada apņemšanos ilgtermiņā piepilda tikai katrs desmitais. Acīmredzot, jaunā starta efekts nav vienīgais “spēlētājs” noturīgu pārmaiņu veidošanā.

Bet vienlaikus: vai mums ir vienmēr jāveido kaut kas jauns?

Kā būtu ar iespēju nākamgad ko svarīgu nepazaudēt? Kā būtu, ja mēs censtos kaut ko jau iesāktu attīstīt un pat atjaunot?

Varbūt atkal pievērsties kaut kam, kas mazliet «ierūsējis»? Atsvaidzināt piemirsu ieradumu, ielikt jaunu enerģiju tajā, kas jau ir ikdienišķs un ierasts, atrast savu “draivu”, interesi, dziļumu. Atjaunot kontaktus vai ikdienas steigā piemirstu draudzību.

Kā būtu atgriezties kaut kur, kur ir bijis labi: vai tā būtu vieta, attiecības, paradums, hobijs vai ideja?

Kāpēc mēs lūdzam piedošanu

15. dec. 2025, Nav komentāru

Es dzirdēju daudz to, ka atvainošanās ir svarīga tikai tam, kurš atvainojas (nedod nekādu labumu tam, kurš ir cietis).

Nepiekrītu. Atvainošanās atjauno attiecības. Tā palīdz atrast kopīgās vērtības. Tā palīdz būt ieraudzītam savā pārdzīvojumā. Tā palīdz atrast un definēt to, kas ir svarīgs un sargājams: atvainošanās atver durvis sarunai par to, kas ir svarīgs un sargājams.

Bet viens punkts ir tāds, par ko runājam diezgan reti. Vēl viena svarīga atvainošanās vēsts ir “Tu nebiji pelnījis to, ko es tev nodarīju”. Jo sāpēs un aizvainojumā itin ir viegli pieņemt domu “Ar mani laikam kaut kas nav kārtībā, ja cilvēki šādi pret mani izturas”. Upurim itin viegli ir pieņemt domu – it īpaši, ja nodarījums atkārtojas – ka viņa sāpes, viņa pārdzīvojumi ir viņa paša vaina. Itin viegli ir zaudēt pašpārliecību. Itin viegli ir zaudēt cieņu pret sevi.

Atvainojoties, mēs nododam ziņu “Ar tevi viss ir kārtībā!”. Nododam vēsti “Tu nebiji pelnījis to, ko tev nodarīju.”

Un šī vēsts palīdz atgūt pašcieņu.

Ja uzlēci augstāk par pēcpusi

11. dec. 2025, Nav komentāru

Jā, tā dzīvē var būt: nonāci amatā, kas tev (vēl) nepienākas.

Saņēmi paaugstinājumu, kuram neesi gatavs ne pieredzes, ne zināšanu, ne dzīves brieduma ziņā. Nonāci darbā, ka šķita esam vienkārši viens pakāpiens augstāks, bet sanāca pārlēkt uzreiz daudziem pakāpieniem. Kā tagad izdzīvot?

Vai labāk padoties uzreiz, kamēr līdzcilvēki nav nometuši tevi atpakaļ?

Vienkāršs padoms: klusi, pacietīgi, neatlaidīgi ej uz priekšu. Jā, varbūt sanāk “fake it until you make it”. Bet vienlaikus dari, lai sanāk “make it!”. Ja esi nejauši nonācis līdera pozīcijā, īstajam līderim paklūpot, izmanto izdevību, lai kļūtu īsts līderis, nevis nejauka nejaušība.

Diemžēl tik daudz redzu otrādus gadījumus: cilvēks, nonākot nepelnīti augstā amatā, pēkšņi iedomājas, ka to tiešām ir pelnījis. Tā vietā, lai lēnām, klusi mācoties, izaugtu līdz saņemtam godam, sāk izbaudīt. Izbaudīt pagodinājumu, varu, statusu, turību. Saucot lietas īstajos vārdos: dzīvot uz citu rēķina. Uz to cilvēku rēķina, kas padara to darba daļu, ko viltvārdis nespēj.

Un ja sanāk tomēr aizdzīvoties līdz “karalis ir kails” situācijai, sāpīgākais – tam, kurš krīt lejā, – ir redzēt savādo gandarījumu līdzcilvēku skatienos.

Tomēr, ja gribi augt, kā to darīt?

Atrodi mentoru. Runā par savām bažām, neprasmi, kļūdām, runā arī par veiksmēm un jauniegūto pašefektivitāti.

Lūdz padomu. Daudz. Bieži. Dažādiem cilvēkiem, dažādās situācijās. Izmanto šos padomus, uzkrāj zināšanas un reflektē par to, kurš padoms ir derīgs, kur – ne tik ļoti.

Pēti iepriekšējo praksi, salīdzini ar ideālo (vai “ideālo” – nu paprasi padomu kaut vai ChatGPT, kā ir jādara).

Atrodi profesionālo kopienu, kurā iegūt zināšanas un prakses piemērus.

Izpēti blakus jomas. Iepazīsties – tā labi un pamatīgi – ar saviem kolēģiem citās nodaļās, īpaši ar citiem, ar kuriem tagad esi vienā līmenī. Atrodi saskarsmes un sinerģijas punktus.

Ļauj sev kļūdīties. Kļūda – daudz labāk nekā vienkārši pareizā rīcība – palīdz saprast, kas patiešām ir svarīgi (un kāpēc tas ir svarīgi). Kļūdas palīdz izpētīt lietu principus un pamatbūtību. Izpēti savas kļūdas, izpēti mācības, ko tās ir devušas, liec šīs gudrības lietā.

Izpēti arī savas veiksmes. Liec tās savas profesionalitātes fundamentā.

Parūpējies par savu noturību. Ej terapijā, ej pirtī vai mežā, apgūsti stresa vadības tehnikas, sporto, raksti dienasgrāmatu, izpēti elpošanas vingrinājumu daudzveidību, ieplāno sev klusuma vai atslodzes laiku. Tiecies ar draugiem. Un, ja nevar izturēt spriedzi, ļauj arī sev izbēdāties un izraudāties. Ir vērts arī izsērot veco, mierīgo dzīvi.

Godīgi un mierīgi atzīsti savu negatavību un nekompetenci. Lūdz līdzcilvēkiem atgriezenisko saiti: gan par to, kur esi vēl nejēga, gan arī par to, kur parādās veiksmes.

Visbeidzot: esi gatavs pakāpties atpakaļ, zemākā pozīcijā. Dažkārt atkāpšanās ir gudrākais solis.

Trigeri un stariņi

29. nov. 2025, Nav komentāru

Trigeris ir kas tāds, kas mūsos izsauc nepatīkamas emocijas. Dusmas, bailes, riebumu – sarakstu varētu turpināt.

Glimeris – man patīk to saukt par stariņu – darbojas līdzīgi. Bet pozitīvo emociju virzienā.

Stariņš ne vienmēr obligāti aizstās to, ko izdarīja trigeris. Tas iedos klāt vēl kaut ko, un dzīve (varbūt) kļūs gaišāka vai krāsaināka.

Zināšanas par to, kas ir mani trigeri, ir vērtīgas. (Nav jēgas cīnīties ar to, no kā var vienkārši izvairīties).

Un vērtīgi – varbūt vēl pat vērtīgāk – zināt, kas ir mani glimeri, kas ir mani stariņi. Stratēģiski uzkrāt šos stariņus un izmantot savā ikdienā.

Ko pasaka pētījumi? Pozitīvo ieradumu veidošana ilgtermiņā paaugstina psiholoģisko noturību un pašrefleksija ir pirmais – obligātais – solis emociju pārvaldībā.

Izpētām savus stariņus?

Neatliec savas kļūdas uz rītdienu!

16. okt. 2025, Nav komentāru

Ilgi kavējos (at)sākt savas privātprakses darbību. Tik daudz jāpārdomā, tik daudz jāsagatavo. (Vispirms taču visam jābūt perfektam. Sākam pēc tam).

Kā – savā naivumā – es varēju aizmirst, ka kļūdas būs tik un tā!?

Tikai ar daudzkārtīgu bakstīšanu (arī no sevis pašas) saņēmos un nolēmu, ka varu ko pasākt, arī būdama negatava.

Tik un tā pirmo soli kārtīgi pārdomāju un izplānoju. Un – tavu brīnumu – tomēr salaidu dēlī.

Tomēr palaidu garām daudzus sīkumus, un nu tie bija jālabo darba gaitā.

Salaboju. Un kaut ko arī iemācījos: lai kā tu sagatavojies, kļūdas būs tik un tā.

Tagad vienojos ar sevi: nav vērts perfekti sagatavoties. Ir vērts savas kļūdas neatlikt uz rītdienu (lai tās notiek jau šodien, un rītdien tās jau var salabot).

Un rīt jau es būšu gudrāka.

Ko es nepamanīju?

30. sept. 2025, Nav komentāru

Labs paņēmiens darbā ar atgriezenisko saiti: izstāstīt savu versiju par cilvēku (vai viņa rīcību) un tad uzprasīt "ko es nepamanīju?"

Man šķiet, uz šo jautājumu cilvēki atbild ļoti labprāt, jo tas ļauj sajusties ieraudzītam un parāda vēlmi saprast otru cilvēku.

Šis jautājums spēj atvērt dziļu, cieņas pilnu dialogu.

Nevienas mācības nemainīs tavu dzīvi

26. sept. 2025, Nav komentāru

Rudens, jauns mācību sezonas sākums skolās un darba vietās (semināri, vebināri, darbnīcas, konferences).

Stulbākais šajā visā? – Dažas mācības var šķist gluži bezjēdzīgas. (Īpaši tās, kas nemāca kaut ko praktisku vai tehnisku).

(Nu atkal mums māca, kā plānot laiku, vadīt komandu, būt produktīviem un efektīviem; atkal mūs mēģina iedvesmot uz pārmaiņām. Pff!)

Šis aizkaitinājums ir (daļēji) pamatots. Kompetenču (soft skills) mācības dod savus augļus tik nepamanāmi.

Audzēt šīs prasmes ir kā audzēt koku. Iestādām, apskatāmies pēc nedēļas. Nekas nav mainījies. Varbūt nekas nav mainījies arī pēc gada: nu nav tajā ābelē augļu. Vēl citu gadu uzplaukst ziedi (bet varbūt nosalst). Vairāki gadi paiet, kamēr pirmais ābols ir salds, apaļīgs, ēdams.

Varbūt šī metafora nav īsta. Varbūt tas nav koks, bet tomātu stāds (izaug ātrāk).

Varbūt kāda prasme ir koks, bet cita – tas tomātu stāds.

Nespēja parunāt, spēja dūkt

6. sept. 2025, Nav komentāru

Viens no maniem mīļajiem darbiem ir mācīt stresa vadību. (Tik ļoti patīk redzēt, sajust, kā sasprindzinājums pārtop par mieriņu).

Trauksme spēj norīt visu to labo, ko nesam sevī un spējam piedāvāt citiem. Nu, labi, “norīt visu” ir pārspīlēti.

Bet tas ir pavisam droši atzīts, ka nespēja parunāt ir viena no trauksmes pazīmēm. Pati to esmu piedzīvojusi. Kakls šķiet pilnīgi izkaltis. Domas ir pazudušas.

Un pat ja kāda doma tomēr ir galvā, tā nespēj sakarīgi sastāties vārdos un teikumos.

Bet es atklāju vienu triku. Ja nespēju parunāt, es spēju – tik un tā spēju – dungot, dūkt, dziedāt. Pat īsa izelpa – bet ar skaņu – man palīdz. Pat vienkārši skanīga izelpa, vienkāršs “hmm”.

Šis ir mans mazais triks. Padalos – un varbūt tas tagad ir tavējais!

Kāpēc mums nepatīk kritika?

29. aug. 2025, Nav komentāru

Kāpēc mums nepatīk kritika?

Viens no iemesliem: ja kritika nāk nelaikā (vai neprasmīgi), tā sāpīgi piespiež pie zemes. (Jā, ir arī citi iemesli: tā aizvaino, atsvešina, likt šaubīties par sevi, un sarakstu var turpināt).

Ko nozīmē nelaikā vai neprasmīgi? Pēc būtības jebkura kritika spēj mums palīdzēt pilnveidoties. Augt. Attīstīties.

Ikvienam būtu noderīgi mācēt (vai mācīties) no katras kritikas sev izvilkt maksimālu labumu.

Ar otra cilvēka acīm mēs (skaidrāk) ieraugām to, ko paši varbūt nemaz redzēt nespējam. Bet ko mēs redzam, to mēs spējam mainīt.

Izņemot, ja kritika nepalīdz. Ja tā ir tik apjomīga, tik spēcīga, ka mēs sevī neredzam ne mazāko resursu kaut ko labot.

Mēs vienkārši saņemam ziņu: esam nepareizi. Mums ir nodota ziņu, bet nav iedoti resursi. Un tā arī paliekam ar šo saņemto ziņu.

Kopernika efekts

26. aug. 2025, Nav komentāru

Kopernika efektu rada tāds notikums (atklājums), kas liek pilnībā mainīt viedokli vai domāšanas paradigmu. (Nevis Saule griežas ar Zemi, bet Zeme apkārt Saulei).

Un, nupat, mazliet iegrimstot pozitīvajā psiholoģijā, vēlreiz pārliecinājos: nevis veiksme vairo pozitīvu uztveri, bet otrādi.

Loģika (dīvaini, bet tomēr) ir šāda: ja esi pozitīvs – esi veiksmīgs. (Turpināšu lasīt un pētīt).

Man šis atklājums radīja Kopernika efektu. Lai gan… hmm. Es taču jau sen esmu dzirdējusi šo domu: ir vērts pieņemt darbā laimīgus cilvēkus. Jo nevis cilvēks kļūst laimīgs, jo viņam ir labs darbs, bet otrādi. Vispirms viņš ir laimīgs. Tad arī darbs kļūst labs (tomēr ar izņēmumiem: dedzinošā vide izdedzinās arī laimīgo).

Ko tas man māca: protams, parūpēties par sevi, neaizmirst arī par līdzcilvēkiem. Būvēt laimīgu vidi. Vidi, kurā ir viegli būt laimīgam.

Bet kā? Ok, viens no paņēmieniem, ko izmēģinu arvien un arvien no jauna, ir pieņemšana. Pieņemt visu, kas nāk, kā kaut ko tādu, kas var dot ko vērtīgu. Pieņemt bez cīņas, bet ar iespēju meklēšanu. (Jā, dažkārt vienīgā iespēja, kas nāk no konkrētās situācijas, ir iespēja iemācīties ļoti precīzi, ka šī ir tā lieta, kas man tiešām neder).

Kā man iet šajā pieņemšanas ceļā? Hmm… (mazliet nosarkstu). Deviņos gadījumos no 10 es izgāžos. Bet, šķiet, agrāk tie bija 19 gadījumi no 20. Vai 99 no 100.

Kā mācīties no kļūdām?

21. aug. 2025, Nav komentāru

Kā vēl mācīties no kļūdām? (Īpaši, ja tādu lielu, acīmredzamu kļūdu tev pēdējā laikā nemaz nav).

Ir viena laba metode. Laiku pa laikam uzdot sev vienkāršu jautājumu. “Ko es varēju darīt citādi un kā (vai) tas mainītu (varētu mainīt) rezultātu?”

Un tad klausies savā atbildē (vai, vēl gudrāk, uzliec to uz papīra).

Klausies pacietīgi, ar cieņu pret sevi.

Ar cieņu pret sevi pagātnē – to cilvēku, kas izdarīja tā, kā izdarīja. Ar cieņu pret sevi tagadnē – to sevi, kam ir arī cits viedoklis. Ar cieņu pret sevi nākotnē – cilvēku, kas būs mazliet gudrāks un viedāks par to, kas tu biji, un to, kas tu esi.

Izmantot iespējas

18. aug. 2025, Nav komentāru

“Dzīve pati ir gudra, kad ir jāsakārto lietas. Ja vien mēs izmantojam dzīves dotās iespējas.”

Šī frāze ir ieķērusies prātā (un es pat droši nezinu, vai kaut kur to dzirdēju, vai izdomāju pati. Un, jā, zinu, izklausās pēc apgarotām banālām “patiesībām”, bet nu šī konkrētā banalitāte ir mana mazā vājība. “Guilty pleasure”?)

Mana pieeja: katrā, katrā, katrā situācijā, jaukā vai nejaukā, meklēt ieguvumus un iespējas.

Bet kas ir ieguvums un kas ir zaudējums? Daudz, daudz ir situāciju, kad ir jāizvēlas starp attiecībām vai savas taisnības pierādīšanu, starp izaugsmi vai materiālu ieguvumu, starp dziļu gandarījumu vai līdzcilvēka apsteigšanu kādā no dzīves skrejceliņiem.

Kādas iespējas patīk man? Tās, kurās ir attiecības. Tās, kurās ir izaugsme (nē, ne obligāti kāpiens pa karjeras kāpnēm, drīzāk izaugšana gudrībā, pacietībā, viedumā, izturībā).

Vai man vienmēr izdodas šīs iespējas izmantot? (Nē!)

Vai tev izdodas?

Jārunā ar darbinieku

18. aug. 2025, Nav komentāru

"Jārunā ar darbinieku" ir tikpat precīza metode kā diagnoze ārstniecībā "jūs esat slims, un mēs jūs tagad operēsim". Ir jābūt struktūrai, plānam, turklāt piemērotam konkrētai situācijai, konkrētam mērķim. Problēma – mērķis – metode.

Bet arī te vēl nav īsta meistarība. Spēt reaģēt uz konkrētām atbildēm, mainīt struktūru, atkāpties no tās (un laikus atgriezties atpakaļ) – īstā meistarība ir šeit.

Kurš šo meistarību ir apguvis? To nevaru pateikt, bet ko varu teikt droši: arī būt arī ceļā uz meistarību ir aizraujoši līdz galvas reibumam!

Koučings, konsultēšana, terapija?

16. aug. 2025, Nav komentāru

Festivālā Lampā piedalījos sarunā par palīdzošām profesijām (psihologs, mentors, koučs, terapeits, supervizors…).

Jo ilgāk par to domāju, jo mazāk (būtisku!) atšķirību šajās profesijās spēju saskatīt. Kā ta’ nu tā?

Mums visiem pamatā ir viena un tā pati metode: saruna. Mums visiem pamatā ir tie paši instrumenti: spēja uzdot jautājumus, spēja atspoguļot klienta teikto, izdarīt kopsavilkumus, laiku pa laikam konfrontēt, piedāvāt citu skatupunktu, bet dažkārt vienkārši būt līdzās.

Jā, izglītības un sagatavotības līmeņi mums ir dažādi. Mūsu darba instruments ir galva (vai dvēsele?): tātad, ir svarīgi, cik labi esam to darbam sagatavojuši un cik labi to uzturam kārtībā.

Kā vienīgos kritērijus vismaz kaut kādam nošķīrumam es redzu divus. 1) Fokusa plašums un 2) sadarbības ilgums.

Mēs varam strādāt ļoti fokusēti: ar viena konkrēta mērķa sasniegšanu. Tas varētu prasīt arī īsāku laiku nekā visaptverošā terapija. Taču arī te ir milzīgas variācijas: no vienas sesijas līdz daudzām, daudzām, daudzām. Dažkārt ir jāiet pa riņķi vēl un vēl, līdz nonākam spirāles vidū un sasniedzam mērķi. Process lēni ritinās, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Tomēr viens mērķis tik un tā visbiežāk prasa īsāku laiku nekā visu to klucīšu, kas veido mūsu personību, izjaukšana un salikšana no jauna.

Bet tomēr jebkura šī sadarbība pēc būtības – jo ilgāk tā notiek, jo vairāk tā kļūst vispārēji terapeitiska.

Un nošķirt šīs visas profesijas vienu no otras? Man nesanāk. Jā, varam kaut ko saukt (tas vairāk strādā ar šo, cits vairāk ar to). Bet tik un tā nesanāk.

Secinājums man pašai? Lai kā sauktos darbs, ko es daru: ir svarīgi turēt kārtībā savus instrumentus. Jā, savu galvu un savu dvēseli.

Vistuvāk komforta zonai

5. aug. 2025, Nav komentāru

Labas mācības parasti noslēdz ar pašrefleksiju. Dalībnieku aicina padalīties: ko ieguvi, ko ņemsi līdzi, kas ir tavas jaunās zināšanas, kā lietosi tās dzīvē.

Tas palīdz sakārtot un internalizēt iegūtās zināšanas.

Bet te vēl viens labs jautājums. “Kas no tā, ko šeit (ie)mācījies, ir vistuvāk tavai komforta zonai?”

Tas, kas ir vistuvāk, tam ir vislielākās iespējas iesakņoties un palikt.

Ielādēt vēl