Degsme vai vēsums

Galīgi dīvaini, ka šo rakstu iedvesmoja šis citāts: “Piesargieties no finanšu padomiem, ko sniedz cilvēki, kuri spēlē citādu spēli nekā jūs” (“Naudas psiholoģija”, M.Hauzels).

Jo mana doma nav par finansēm, bet par atlasi.

Gadiem ilgi kandidāti ir mācīti ieguldīties darba meklējumos: izpētīt potenciālos darba devējus, pielāgot CV un motivācijas vēstuli katrai nākamajai vakancei, detalizēti pārdomāt atbildi uz “kāpēc gribat strādāt pie mums?”.

Man arvien uzstājīgāk sāk likties, ka te īsti kaut kas nav kārtībā. (Man pašai, lai cik tas būtu dīvaini, visvieglāk un veiksmīgāk iet tajās pārrunās – ne tikai darba meklējumos, bet jebkurā sarunā – kur es esmu mazliet atsvešināta, mazliet cool, mazliet “būs, būs, nebūs, nebūs” sajūtā. Bet psiholoģijā – pašnoteikšanās teorijā – arī tam ir izskaidrojums: motivācija, kas dzimusi no bailēm, kandidātam ir īsta, bet no malas tā izskatās nevis kā degsme, bet kā trauksme – un tieši to otrs cilvēks nolasa vispirms. Pievelk tā motivācija, kas balstās zinātkārē.)

Mans pagrieziena punkts bija nesen lasītais raksts par to, cik dārgi kandidātam mēdz izmaksāt lielais entuziasms. Vienlaikus tas arī sakrita ar satricinoši sāpīgu nepiepildītu cerību.

Sajūta izdedzinoša.

Papētīju – jā, patiešām, pastāv tāds izdegšanas veids kā darba meklētāja izdegšana. Pazīmes ir līdzīgas “klasiskai” izdegšanai – nogurums, cinisms, pat fiziskas veselības pasliktināšanās, pāri visam – nepatika, pat riebums no domām vien par nākamo vakanci un interviju.

Nē, es neesmu izdegusi (brīžiem gan sagurusi). Taču labi saprotu tos, kas izdegšanas robežai tuvojas.

Mēs spēlējam dažādas spēles: darba devējs grib saprast, ka nebūs kļūdījies, un grib redzēt to degsmi jau avansā. Grib kandidātu, kas būs izpētījis visus iespējamos kanālus, būs iemācījies par darba devēju vairāk nekā esošie darbinieki zina (es mazliet pārspīlēju).

Darba meklētājs kādā brīdī – atteikumu pēc atteikuma virknējot – nogurst šos avansus piešķirt atkal un atkal.